Pumpurs

Saules apspīdēts, rasas valdzināts
Pļavā pumpurs pamodās.
Tas solījās būt visskaistākais,
Priecēt acis, sirdi mierināt.
Rītā visskaistākajā cilvēks nāca,
Viņš bija saules apsildīts,
Acīs mirdzēja tam prieks,
Bet tomēr bij par maz-
Viņš visu sauli gribēja uzreiz,
Viņš visu laimi gribēja te pat.
Un ceļā pumpurs gadījās-
Tik daudzsološs un
Sapņus piepildošs tas šķita!
Cilvēkam tik ļoti bija bail
Šo laimi garām laist.
Viņš savus pirkstus bāza lapiņās,
LAi ātrāk atver savu skaistumu...
Zieds raudāja...
Viņš nespēj tukšo sirdi piepildīt.
Pār cilvēku mākoņi pulcējās,
Viņš raudāja ceļos nokritis
Pie pumpura,
Kurš solījās būt visskaistākais...