***Man nav nekur jāskrien***

Man nav nekur jāskrien.
Naktis tik garas un drēgnas
Līst manā priekšā,
Kā mūžības pieelpots
Tūkstošiem reižu nostaigāts ceļš.
Mani soļi
Nepieklājīgi klaudzot
Piesmej klusumu
Ņirdzīgiem smiekliem,
Kuros ne miņas
No laimes un prieka.
Un atbalsojās,
Kaut kur dziļi manī,
Pašā saknē.
Ierakstu smiltīs sevi.
Ar pirksta galu,
Ar acīm,
Ar sirdi.
Tā klusi un rāmi.
Izrakstu sevi smiltīs,
Lai lietus un vēji,
Lai jūra un soļi,
Noglāsta mani, samin un izdzēš.
Izdziedu vētrā,
Izčukstu mežam.
Sevi.
Pa burtam, pa vārdam.
Pa zilbei.
Un jūtu, ka kļūstu,
Arvien mazāk.
Arvien mazāk paliek no manis,
Ko sajust, ko glāstīt.
Man nav nekur jāskrien.
Sekundes pinas pa kājām,
Un minūtes kā garas karavānas
Tuksnesī slāpstot
Gurstošā solī iziet man cauri,
Un sabirst kā pelēkiem putekļiem
Piepildīts smilšu pulkstenis
Pie manām kājām.
Miris laiks.
Man nav nekur jāskrien.
Tevis vienkārši nav.
Tik daudz ķēmīgu greizo spoguļu,
Kur kādam ir tavas acis,
Kādam lūpas.
Tik daudz baismi greizo atbalsu,
Kur kādai ir tava dziesma,
Kadai smiekli.
Tik daudz nožēlojamu greizo sajūtu,
Kur kādai ir tava mīla,
Bet kādai naids.
Un es sajūtu visu
Tik pretrunīgi un greizi.
Vienkārši nepareizi.
Bet es smejos:
"Man nav kur steigties!"
Bet vai tu spēsi saskatīt
Aiz mana nedaudz samocītā smaida,
Ka noklusēju es un nepasaku,
Ka nav kur steigties man,
Jo nav, kas mani atgriežamies gaida.