Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

doma

es triecu pret sienu
stikla pudeli,
sasitot lauskās,
un nesatricināmi
aizturu elpu,
saspiežot plaukstās.
iemesls - salūza trepes
brīdī, kad prāts
pēc zvaigznes taustās,
un doma kā negudra
ārā netiek -
pusbalsī bļaustās;
redz viņai vajagot būt
vietā kur mirklis
aizmirsts un pazaudēts
eiforijā raustās.

Viedokļi par dzejoli
 izdosies_  2004-12-03 11:50 
man tīk
 MINUS_PLUS  2004-12-03 12:32 
labais
 malva  2004-12-03 12:37 
eiforijā raustās... nevaru iedomāties. agonijā varētu raustīties. es eiforijā parasti
kaifoju.
tekstiņš jau ir izdevies, bet tās noskaņas, tās noskaņas...; te gandrīz
visi tā vienādi tendēti - ar ķemmīti pa stiklu, ar plikām rokām (vai kājām) pa stikla
lauskām, un tad vienmēr asiņo kaut kas... kas tas ir? vieglākais veids, kā dabūt
agresivitāti, bez kā neesot modernas dzejas, sindroms, simptoms? Vai varbūt - tāda ir
dzīve? Tik un tā: priekš dzejmīļiem - garlaicīgi
 beStia  2004-12-03 16:48 
labs.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?