Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

vientuliiba..

Pat te kur draugi tik prieciigi smej,
Man viss tik vienaldziigs un tukšs.
Tu prasiisi kāpēc?
Uz to es atbildēt nespēšu,jo sirsnina mana
tik vienaldziiga pret visu.
Taa nocietinaajusies kaa akmens cieta,
Neprot vairs prieku un laimi just.
Kā bez dziivības tā krūtīs man pukst
Kā pulkstens tikšķina-vienmēriigi un vienaldziigi...
Laiks paiet un tomēr tās sāpes,kas sirdī mīt
nespēj nekas projām dzīt.
Tik smeldzošas un mokošas tās!!!!!!!!!!!!!!!
Viedokļi par dzejoli
 Lodveida_zibens  2004-06-01 14:00 
Šis dzejolies ir lielisks viena iemesla pēc, jo tas ir patiess. Tas ir tāds jaunības
periods, kad gribas būt traģiskam, bet vārdu krājums vēl nav nostiprināts augstskolā!
:) Precīza realitāte.
 Grace  2004-06-01 15:06 
Per aspera ad astra! :)
 luminosa  2004-06-01 22:01 
ai, ai ai....
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?