dveesele

Sēžu es starp draugiem sviem
Un šis vakars bezgalīgs un vienmulš liekas
Pat draugi,kas tik priecīgi smej
Nespēj mani iepriecināt
Mana sirds starp tiem jūtas vientula
Un nespēj aizmirst to,kas sen jau bijis
Tā zin,ka manās acīs mirdzuma nava vairs
Kopš tās dienas,kad pievīla mani draugs
Pat šodien vēl reizi,kad atceros vinu
Man kaklā saskrien asaru kamols
Un šī sāpe tik smeldzoša.
Kāpēc tā nezuda kopā ar vinu?
Šī sāpe smeldz un neliek mieru
Tik mokoša un nepārvarama tā ir.
Kāpēc šai pasaulē ir cilvēki tādi kā vinš?
Dzīvo tikai sev
Kam citu sāpes svešas
Kam citu sāpes dara prieku
Kāpēc vinš sāpināja mani?
Kāpēc es tik jūtīga?
Un ik reizi,kad iedomājos par vinu vientulība un sāpes
Ierodas kā iesnas aukstā laikā
Neliek mieru un vājina mani.
Tik miers un klusums veldzē
Mierina manu sirdi un dvēseli.
Kaut būtu reizē ar vinu zudušas sāpes un atminas!