Graudaugu novākšanas kombains Jeņisej

Es redzu kā dzeltenu putekļu mākoni,
Dzirdu kā pērkona dunu ritmiski.
Es smaržoju skābu tvanu,
Jūtu kā nāvīgu draudu!

Tu parasti vientuļi skrien savā vaļā,
Kurš gan var aizliegt, to kas tavā daļā?
Tev tuvojas retais, tev nav mīlētājas,
Tavas plaušas, deviņsimt Donžuānu elpas.

Kad snaud vakara ēnā,
Tevi paglāstīt var sērā.
- Vientulībā, ir jāraud,
Tevi nemīl, bet jāmīl.

Jūs aizejat lēni, pa vienam un savam -
Kā ziloņi iekš kapiem pretī savējo baram,
Tur paliekat nolauzti ilkņi, skeleti,
Kā pīķi sāpīgi dursta eņģeļa mākoni.

Es vēlos, lai stunda reiz sistu,
Kad atkal jūs celtos un bristu.
Savā godībā sarkanā, pār Latviju lepni,
Nosvilpt: „Es mīlu tevi, bet ne tu mani!”