Tev jāskrien!

Es sēžu zem ozola
Ezera krastā, viens
Un domāju...
Es domāju par dzīvi,
Kas tāda tā kā bezgalīga taka
Pa līčlokiem uz priekšu iet.
Šī dzīves taka
Tik gara,
Tik bezgalīgi gara šķiet,
Ka nezinu-
Uz priekšu iet vai apstāties?
Šai dzīves takai šķiet gar malām sienas,
Tu nespēj no tās nogriezties.
Šī taka reizēm šķiet tik viegla,
Tu pa to es,
Tu bezmaz skrien
Un nejūti cik ātri paiet laiks.
Skrien minūtes, skrien mēneši un gadi,
Bet tu tiem līdz,
Tu stāties nevari,
Tev mērķis jāsasniedz.

Bet pēkšņi
Gar takas malām saaug ērkķi,
Tu skrien tiem cauri,
Tie duras tavā miesā,
Tev sāp,
Bet tu vēl skrien,
Skrien,
Kaut apstāties jau gribas.

Kad apstājies, tad redzi-
Tev garām paskrien draugi, paziņas un radi,
Neviens tev līdzās nesēžas un nesniedz roku,
Tu paliec viens.
Tu jūties pamests, svešs, nevienam nevaj`dzīgs,
Tu saproti, ka dzīve nestāv še uz vietas,
Bet stāvi tu!

Tu dzirdi,
Sirds tev saka:
Skrien!
Skrien līdz,
Kaut ērkšķi tevī duras
Un sāpes nežēlīgas dzeļ.
Tev jāskrien,
Kamēr spēks vēl turas,
Jo apstāties
Pats nedrīkst it neviens.

Tev jāskrien!