Romantisks sonets 2

No azotes tev taurenīti sūtu –
Tas izkūņojies vēsā rudens rītā,
Lai dotos ceļā tālā, miglas tītā,
Kā vēstnesis uz zemi neapgūtu.

Daudz aiznest nelikšu, vien siltu jūtu
Un prieka puteklīšus greznā svītā,
Uz spārniem sapulcētus rakstā glītā,
Jo baidos es, vai nebūs tam par grūtu.

Vai izkļūs viņš no miglas vālu maldiem,
Vai salnas kristālzobos neņems galu,
Vai atradīs? Es nevaru to zināt.

Es ticu meliem reibinoši saldiem,
Ka siltiem spārniņiem var uzveikt salu,
Ka spēšu taureņlaiku paildzināt.