Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Romantisks sonets

Ar rozi zobos rāpjos es pa sienu
Un stingiem pirkstiem ķeros mūra plaisās,
Lai ziedlapas uz palodzes tev kaisās,
No manis sūtot biklu pieskārienu.

Vēl tikai vienu stipru atspērienu!
Bet vēsais mūris atgrūž, tvēriens raisās,
Un lidojuma sauciens izdziest gaisā,
Pirms kritiens pārcērt elpas pavedienu.

Uz ielas rītausmā kāds apkārt klīstošs
Suns mani sveic ar purna piedūrienu,
Tad dobji iegaudojas, jauzdams bēdas.

Pie sārtas peļķes garlaikojas vīstošs
Zieds izpluinīts, kas sastop jaunu dienu,
Un paliek rozes kātā zobu pēdas...
Viedokļi par dzejoli
 eugen  2004-05-31 17:32 
..mjaa garlaikota Dzjuljeta atsauca sunjuku maajaas.. tie nepieklaajiigie blandonjas,
kas gulj apaksj vinjas logiem..
 eugen  2004-05-31 17:32 
..patiesiibaa jaux formas treninjsj :))
 de_la_Fers  2004-05-31 17:38 
..ironiska, labsajuutas piesaatinaata distanciite :))
 Lodveida_zibens  2004-05-31 17:43 
Vispār patīkami bija lasīt. :)
 Freestylez  2004-05-31 17:54 
Shitas ir labs ;)
 _Antuanete_  2004-05-31 18:15 
Cieņa par soneta formu, kas ne katram ir pa spēkam. Un saturs un tēlainība arī tīri
neko.
 sancha2004  2004-05-31 20:38 
interesanti
 Ernijs1  2004-07-23 00:26 
joprojaam interesanti :)
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?