ZAZ – 1102

Es ieguvu Tevi ar steigu,
- kvadrāta acis, deldēto veļu.
Es darīju tā, kā dara to citi,
Tik ātri, tik kaislīgi, tik mitri.

Par daudz bija dienu,
Kad ar Tevi kā pret sienu!
Es ienīdu Tevi, Tavu sirdi, Tavas kājas!
Tu biji vāja!

Tomēr Tu biji krāšņa,
Zemiski krāšņa, ar šarmu, un netīro seju.
Tu dāvāji man kosmisko saldmi,
Kā benzīna tvaikus un indi.

Es Tevi dragāju, es Tevi mīlēju,
Es Tevi sapņoju, es Tevi pametu.
Kopā mēs traumējām skaisto,
Un rāvāmies caur pilsētu krāšņo.

Likās nešķirami mēs esam,
Jo līdzīgi bijām.
Bet sāku es dzert un bagāts es kļuvu,
Jo vairāk es dzēru, jo mazāk Tevi jutu.

Reibonī pametu Tevi,
Un apmierināju sevi.
Tagad es vēroju Austrumu acis,
Mīlēju liegi, ik reizi sasniedzis.

Tomēr ir dienas, kad sienas kļūst miklas,
..... 30 zirgi un netīrās lūpas ....

Par jaunības reizēm, Tev, gatavs nolikt vēl ziedu.
Ja, dzirdi ...... gaidīšu Tevi ..... vēl kārtējo dienu!

Es Tevi dragāju, es Tevi mīlēju,
Es Tevi sapņoju, es Tevi pametu.
Kopā mēs traumējām skaisto,
Un rāvāmies caur pilsētu krāšņo.