Zāles smarša

Saules iedegusi esi,
Maigi brūna kā Dominikas meitene.
Raupjā pavasara rūsa, nodilusi maiga,
Un glāstīt tevi patīk.
Tu esi silta un brīžiem karsta
Tādu vēlos sev!

Dzelzs, tērauda sirds man, draugs,
Ar saviem nažiem naidīgiem,
Stiepju līniju bez kaisles.
Pat neatskatos, tik uz priekšu,
Kur dzen mani spēks!
Es mīlu spēku, tevi!

Bet pēkšņi, kaut kas skaudrs
Šķērso mūsu sarunu,
Es nejūtu ko jūti tu,
Bet tas ko redzu, liek man ļimt.
Kā tārps tu lokies agonijā,
to ko dzirdu nevarēšu aprakstīt pat gribā.

Tavi pirksti salauzti,
Vēl spārdās augšup, lejupi,
Tu raudi kniežu asarām,
Tu kliedz: „atlaid jūgvārpstu!”
Es apstādinu spēku,
Un sirmoju pie tevis nevarīgs.

Zinu salabošu tevi,
Bet sirdī nomiri, tu mana,
Dominikānas daiļava.