Postenī

Esmu slims...
un vai zini,
slimība,kas mana-
visjaukākā vien būt var kāda.
Zāles pret to vēl nav-
un izdomātas vai būs...?
Tā apvieno sevī tik daudz
- ciešanu,
kā cita neviena,
bet sniedz tā savukārt
tik daudz prieka,
un tas nav rakstāms... vārdiem-
vien dzelzs, kas kaldēta,
kas mesta ledus spietā,
sapratni rast spētu.
Kā labāk-
-to nepateiks neviens.
Kā radies tas,
-kā notikt varēja!
It kā nekas īpašs-
runas viedas,
- domu slēgi,
daži telefona zvani,
tikšanās, kas tik īsa!
Redzi nu,-
iemeslu bij gaužām maz.
Bet laikam,
kādā kaktiņā vistumšākā,
nevienam nemanot,
nepiesakot,
neprasot atļauju-
bij iemājojis siltums,
tas sildīt sildīja .
Sirds-tā sasila, iekūrās,
un nu tā deg ar liesmu,
kuru slāpēt nav spēkos- mūsu.
Esmu bezspēcīgs-
to atzīt - kauns,
bet nepalīdz,
ne spēks, kas liels,
ne prāts, kas kliedz - beidz...
Tik nākotne man rādās -
krāsās baisās;
Tu zelsi , tu plauksi-
vien es...
kaltīšu kā bērzs,
kas vientuļā klintī pamests,
stīvs un bezjūtīgs pret vējiem,
kas aurodami locīs to,
kas liekts un mīdīts,
bet- nesaliekts.
Kas stāvēs postenī,
-kur likts,
kur cerība,
- var garām skriet.
Ja nesagaidīs ,...
tomēr vērts,
tas nebūs vēju uzvarēts.