Nezināmam kareivim

Kādēļ nakts-tā liekas gara
Kādēļ dienai nav vairs spara,
Kādēļ skatiens miglas varā,
Kādēļ jūtos aizmirsts karā.

Diena aust pār kāpām baltām,
verās manī acīm- saltām.
Baldahīnas visur plandās,
acīs naids,kaut tērpti skrandās.

Mirklis-nozib kaut kas spožs,
jūtu plecā-metāls kož.
Satumst acis,galva griežas,
lipīgs strauts uz brīvi sviežas.

Spiežu muguru pie sienas,
ieroci vēl rokā tveru.
Beigušās vai manas dienas,
kamēr elpoju-vēl ceru.

Blakus nodārd skaudrs šāviens,
rokas stipras mani ceļ.
Miglai cauri dzirdu-bļāviens,
skrandaiņus,kad lodes-dzeļ.

Diena aust pār kāpām baltām,
smiltīm karstām-ložu maltām.
Nespēs tās vairs mani dzelt,
kāpās jaunu dzīvi celt...