narkotiskaa

mans jukušais laiks mani nesa
te pret debesīm te pret zemi
bija tik labi un viegli
nepļautas zāles smarža asa
kā izkapts kas te nekad nav bijusi
marmora afrodīte būtu pasmaidījusi
ja vien varētu

bet es biju pārāk citur
ar visām domām un muļķībām
es gulēju galvu uz arkas pamata uzlikusi
un nojaušu kas pie vainas
es biju tikko no adatas nokāpusi

pret rītu es sapratu visu
ko prāts mans atļāvās saprast
un nebija vairs ko zaudēt
un arī nekā, ko atrast

tik skumji ir brīvdienu rīti
kad parka sētnieks vēl nenāk
noslaucīt afrodīti