Skumjas

te ūdens nav,
te viltīgs viss.
bļauj sakaltusi maizes rika,
cik tuvu pienāk debesis.
te kails ir viss,
slāpst izmocītā zeme,
klīst bezapziņa akmeņainā laukā,
un domas tavas satek traukā,
no kura dzeršu es.

tu esi šeit,
lai piepildītos vārdi.
tu klusi lūdz vai balsī runājies
ar debesīm, kas pienāk aizvien tuvāk
(līdz alkatīgi zemei piekļausies)

es tavu sauso maizi saglabāšu.
varbūt vēl noderēs,jo laiks ir garš...
būs kaut kas jāēd arī maniem bērniem
pēc daudziem gadsimtiem, kad karš,
kad laime,nāve, pārspīlētas skumjas...
tie dzers to pašu, ko šeit dzeru es.