Puse no sirds

Skan tavi klusie soļi, tu tuvojies man

Man sirds jau saraujas no priekiem.

Tikai paej garām tu man, pat novērs acis no manīm.

Es nespēju saprast, kas noticis, mans prāts to apjaust nespēj.

Izrādās, tās atmiņas man aizpeld garām

Tā tava tēla miglainā ēna, kas manā dvēselē vēl sēž

Laika spārni nespēj tās aiznest no manis prom...



Taupot šīs atmiņas sevī, man palīdz izvairīties no taisnošanās.

Kāpēc tas bija tā, jo tu vienmēr esi ar manīm

Es nelaižu tevi projām, jo tu vienmēr esi ar manīm.

Es nelaižu tevi projām, ja nē tās mani pazudinās,

Iegrūdīs bezdibenī ar sāpju un smeldzes pārpilnību.

Tava blāvā ēna mani glābj, no aizmirstības un vientulības kompānijas.



Un atkal esmu viens, jo tev man nav ko dot.

Kam atkal veco stāstu turpināt?

Atkal gausties, žēloties sākt?

Tāpat sen viss ir aizgājis

Nekam nesākoties ir beidzies viss.



Manu tukšos vārdus aiznes saltais vējš pār pilsētu.

Cenšos par tevi nedomāt, bet nespēju es tā,

Šī ēna atkal uzpeld manā atmiņā gandrīz katru brīdi.

Es jūtu, kā tavi mati noplīvo man gar seju,

Aizskar manu seju, kā smalkākais zīds

Šo sajūtu es izbaudu ar sirdi.



Es zinu, tas tikai izdomas rēgs, bet jūtu es tavu tuvumu,

It kā būtu tu šeit, izskan smiekli tavi,

Pavid smaids, mirdz tavas acis skaistās

Tikai pagātnes rēgs ir ielauzies manā galvā,

Nespēju es tikt no viņa vaļā.



Un tā tas turpināsies mūžīgi

Tava ēna man sirdī mājos vienmēr.

Vismaz tik ilgi, kamēr spēšu ko just.

Tas aizstās to pusi no sirds, ko atdevu TEV.