Rudens atvadas

Vēl nogurusī debess nolīst dārzos,
bet aukstu elpu jau nes ziemeļvējš,
vien lauku plašumi
joprojām balo
zem saules skopās krāsu paletes.

Bērzs,dzēsis sveces zeltainajās lapās,
tās nomet peļķē tā kā gada pārdomas,
bet oktobris,
tur tālumā virs pļavām,
vij mežģīnes no miglas pien-baltās.

Plūst melanholija kā asaras pa jumtiem,
un zirnekļi auž tīklos atmiņas.
Ik vakars,
augsto zvaigžņu segā tinies,
čukst oktobrim,ka tuvu atvadas.

Bet rudens atvadām ir slēpta jēga,
tās noved mūs pie viedas atziņas -
nē, nezūd dzīvība,
vien maina dabu,
un pavasaros jauna atgriežas!