kur smaids

Uz “pirms”, kur smaids,
un “pēc”, kur klusums,
man dzīve rādās sašķelta.
Cik krasas gan tai robežas -
kā reklāmai uz skatloga.

Bez mērķa reizēm domas auļo,
pat nemēģinu savākt tās.
Nav jēgas apvienot,
likt frāzēs…
Ņirb baltas lapas aizmirstās.

Kas dots ir “pirms",
vēl cenšas skanēt,
bet kaut kur tālumā jau gaist.
Tā gribas turēties pa vidu,
kur katrs dzīves mirklis skaists!