Īstenībā...

Tā sakumstot no pārāk skumjas dzejas,
Kad asaras pār vaigiem lēni rit,
Tā reizēm pazaudējot savu ceļu,
Vairs nezinām uz kuru pusi iet,

Ne visu var tā ņemt un ietērpt vārdos,
Ne visu kas ir bijis izstāstīt,
Ne vienmēr kas ir mīlēts, sāpēts, zaudēts,
Tā ņemt no sirds un viegli nokratīt,

Ir rētas kuras nemāk viegli sadzīt,
Ir tādas kuras mūžam nesadzīs,
Ir jūtas kuras piedzimst, nomirst ātri,
Vien īsta mīlestība nemāk mirt,

Ir sapņi kuri traucas augstu gaisos,
Pret debesīm kā brīvi putni skrien,
Un tad pret sauli kura akli silda,
Tie apdedzinās, un smagi zemē krīt, o jā,


Es pasmaidu par savu slikto dzeju,
Par to ka baidos skaļi atzīties,
Tai dienā, kad es pazaudēju Tevi,
Es pazaudēju ceļu kuru iet.