Ja atnāktu Salatēvs

Par ko gan es muļķītis skumu,

Raugoties vakaros sveču liesmās,

Uz ko gan es cerēju naivais,

Raugoties naksnīgās debesīs zvaigznēs.

Ne laiku man atpakaļ griezt,

Ne skūpstus ko sniedzām viens otram.

Mīla, kas šķita būs bezgalīga

Nu izplēn jau visuma bezgalībā.

Ja atnāktu Salatēvs un ļautu man dāvanu izvēlēties,

Es palūgtu viņam vienu,

Lai mīlu man citu vairs nedāvina.

Lai atnākot gadam Jaunam,

Sirds mana lāstekā vēršās.

Es nevēlos vairāk mīlēt,

Jo skaistāk vairs nemīlēšu,

Bet mazāk vairs nevajag man.

Vairs neiedegšu es sveces,

Nevēlēšos, lai lāsteka krūtīs man pil,

Un ja reiz ar lūkošos zvaigznēs,

Tad tikai tāpēc,

Ka lāsteka krūtīs to visuma aukstumu mīl.