Un atkal vakars...

Kluss vakars atkal tā kā zirneklis
sāk noaust pāri savus tīmekļus
un purvainajās miglas dūņās steidz
plest savus neskaitāmos taustekļus.

Ko raksta spalva tumsā zilganā,
palaikam zelta zibšņiem pamirdzot,
vien sveces vasks var kusdams izstāstīt,
un pelni, lapām oglēs izplēnot.

Kāds ducis domu, tā kā kukaiņi,
ir sapinušās miglā nejauši,
un es par tām nu jūtos atbildīgs,
lai skaļi pateiktu, pirms izgaisīs.

Pirms sulu izsūks vakars – zirneklis,
un zudīs nebūtībā visas tās,
lai paliktu man nostalģija vien,
kas karstām skumju strāvām dedzinās.

Un vakars atkal, klusais zirneklis,
vīs pāri neskaitāmus tīmekļus,
līdz nakts, kā giljotīna nokritīs,
beigs neprātīgi dauzīties man sirds.