Cik labi...

Cik labi sevi nepazīt
un domāt –
manis vispār nav
šai pasaulē
zem vientulīgā mēness,
kas sardzē stāv
nakts debesīs
un seko -
kā mēs sapņojam,
lai tad, ja kāds
par mani apjautātos,
atbildētu –
nē, nav rādījies,
ir manīts tikai
rīta baltā miglā,
kur slēpjas tie,
ko gaidām mēs visvairāk,
bet neredzēsim,
protams, it nekad,
vai diena tā vai nakts
šai dīvainajā pasaulē,
kur gaisma – tumsa
allaž divatā.