Nožēlojamie.

Šai maldu ikdienā it visas krāsas salīst vienā, šai gurdā pelēcībā gausi lienam sienā.
Viss apkārt zināms, pazīstams un nebūtisks šķiet, tā mēs ar mieru savam laikam pāri iet.
Kā augstāks kritērijs mums vēdertiesa likta, šai apmātībā nešķiet tārpa dzīve slikta.

Cik maz mums tomēr vajag matēriju, tik dažas pēdas, kādu skuju viju.
Vai vērts tā rāpot, nesajust ne nieka, vai šādi dzīvojot nav dzīve vispār lieka?
Jeb otrā galējībā bieži gadās krītam, no rīta sākam raust un tā līdz otram rītam.

Nekad nekā mums nepietiek, nav gana, šī alkatība, mīļā pasaulīt tu mana.
Tās vārdā cilvēks kļūst par lopu, tas piemirst savu sūtību, to kopu,
kam pieder tas ar dieva dotu garu, šo prātu doto atņemot ar varu.

Vai vērts tā rāpot, nesajust ne nieka, vai šādi dzīvojot nav dzīve vispār lieka?
Tā iznāk, nu ir jāatzīst, tā ir tiesa, ka daudziem goda vietā celta miesa,
kas viegli pūst, tik paliek pļura pāri, ko tādi paši tārpi apēd kāri.

Šai tārpu valstī grūti dzīvot garam, tam pāri nākot nevarām un varām.
Tas plok un iznīkst, deģenrējas lēnām, to grūti pamanīt starp gaismas ēnām.