Alkas

Ir agrs rīts, viss vērtīgais top īsts, nav miglā tīts, tas taustāms ir, tas reāls.
Pie tevis nāku, domas gaist, tik jūtas ceļas, tās bango, krīt, no jauna pāri veļas.
Visapkārt noslēpums, kas izdibināms, jo tā ir sieviete, viss tikai minams.
Un tomēr nāku es pie mīklas šīs, pie instinktīvās miņas, ka tieši te man jābūt, tieši šis it viss man jājūt.
Ka jutīšu ne tikai es, bet arī mīļā meitene ar savu skaisto jūtīgumu, šo tvirto maigo debess jumu.

Debišķīgi kāri eju visam pāri, nāku es un eju, tad pret kalnu, tad uz leju.
Nu it visu aizmirsis es esmu un jūtu tikai mīlas dvesmu.
Nav man vairs domu, mirklis šis, viss pārējais ir izgaisis.