Sniega deja

Es šodien gribu uzrakstīt šo dzejoli un tāpēc traucu ārā es no mājas.
Kaut riskēju jau sperot pirmo soli es sabrist savas sausās kājas.

Pār zemi sniega sega kritus klusi,
Tās sejā visas rētas apsegusi.

Kāds saka... draņķīgs sniegs, bet, cik tas balts!
Tas nu jau kūst, bet cik tas salts!
Un kož...
Tas laikam būs aiz naida, ka zeme nepieņem, bet projām raida.

Bet iela slapja... apkārt šļurkst
Tur sniegpārsliņas sačukstās- tās gurst...
Tās nojauš savu dzīvi īso un savās bēdās dalās tās ar trīsām,
ka tiko dzimušas tās nāvei lemtas...
Ak, skaistais lidojums... cik sens tas.

Ar prieku, cerībām tās lejup trauca un nākot zemāk tās aiz laimes sauca:
Tās nav beigas, tas ir sākums, vēl ziema priekšā, mūsu nākums...
nav velts, nav velts, jo laimes lielas, tās nevar zust tepat uz ielas.

To zināju, to teica mana miņa, ka visi tomēr esam sniegpārsliņas
un saminam tās klusā vienaldzībā, kā pašus iemīs liktens nebūtībā.

Tā es nu eju... vakars tumst un nesaprotu- sirds man skumst
pēc kaut kā jauna, neparasta, pēc tāla, skumja miglas krasta.
Pēc vecām eglēm sūnu klātām, ar sen jau sadziedētām vātīm.
Pēc rasas pielijušām pļavām, bērnu dienām neaizmirstām savām,
Pēc vēju čukstiem pusnakts tumsā...
Pēc visa tā pēc kā mēs skumstam.

Bet neatgriezt to, kas pagājis, lai cik ar skaists tas nebijis.
Tā es nu eju... vakars tumst
un nesaprotu... sirds man skumst.