Lai domā

Ar gadiem sirds kļuvusi rāmāka,
Vairs neārdās tā, kā reiz jaunībā,
Kad dāsni ar visiem dalījās
Un likās - tā viņas sūtība.

Nu tagad viss viens, citi nāk vai iet,
Man savas gaitas, sev piederu pats.
Ja gribu, varu kaut kalnos kāpt,
Vai apbrīnot zvaigznes krītošās.

Lai domā, ka mīlu daudz vairāk tos,
Lai domā – man rūp, ka es eju viens;
Ja gaist lepnums, pret mani kas bija vērsts -
Jūtos pilnība, tā kā akmens ciets.