It kā vienkārši

Krīt kļavām lapas sačukstēdamās,
Kā vēstīdamas laika pārmaiņas.
Šķiet, zeltaini un sārti sapņi līst,
Un rudens skumjas sirdī ielavās.

Košs saulriets izdeg tālu pamalē,
Kā atbrīvodams debess zilumu,
Un fantāzijai brīvu vaļu ļauj
To nosapņot ik nakti citādu.

Nakts debesīs kad zvaigznes iededzas,
Un aukstā gaisma tālo ceļu sāk -
Tās atvadas no zvaigznēm dzisušām,
Vai jauna vēsts no Piena ceļa nāk?

Un notiek it kā vienkārši tas viss,
Bet veras skaistums visu aptverošs.
Tā gribas saukt:”Cik tomēr brīnišķa
Šī pasaule un viss kas apvij to!”