Klusuma zelts

Ir sacīts – klusēšana zelts,
Un iespējams, tā taisnība,
Jo šajā zelta klusumā
Man domas tevim apvijas.

Kā silta sveces liesmiņa
Tu gaismu radi istabā,
Kā smaržīgs peonijas zieds,
Man uzdāvini vasaras.

Kad zinu, dienai beidzoties
Tu manās rokās dusēsi,
Tad novakaru sagaidot,
Sāk vēderā diet tauriņi.

Tu zvaigzne, kura mirdz un spīd,
Pār nakti visā krāšņumā.
Patiesi tevi mīlu es
Šai tīra zelta klusumā.

Tu – paradīze, okeāns
Tu manu kalnu virsotne.
Tu esi zelta klusums mans
Un mana sapņu dvēsele.

(Pieminot Lautenbahu - Jūsmiņu)