***

No kurienes tu upes ceļā plūsti,
Kad vējā klusi iededzies kā liesma?
Es lūdzu – bēdās man par draugu kļūsti,
Ak, senā, skaistā, mūžam dzīvā dziesma.

Caur tevi bērnībā lemts pakavēties,
Uz acīm vizuļojot baltu sniegu,
Kaut nevari vairs sevi atcerēties,
Un vēlies alā gulēt lāča miegu.

Pat putnu bari mājupceļu zina –
Spēj dziesma pārvarēt ik sīko nieku.
Lai atziņa šī sirdis atsāpina
Ar mīlestības brīnumaino prieku!