Dzej-nieks un mūza (fabula)

Kāds dzej-nieks, ļoti slavenais,
(Kam skelets skapī iespīlēts),
Reiz noņēmās pa virtuvi
Ar sakrunkotu dvēseli.

Tas skumji grieza rasolu,
Lai sirdij mieru atrastu,
Un mūzu ļoti gaidīja,
(Tak kādreiz viņa atnāca).

Un mūza tiešām ieradās,
(kad dzej-nieks nazi nolika),
Un aizrautīgi stāstīja,
Kas gaidāms „dzejas dārziņā”:

„Nu debess, zvaigznes - tīrs „nekas”,
No tām vien nepatikšanas.
Ir aprakstītas visas tās
Jau seno laiku grāmatās.

Ar mīlestību ir tāpat,
Un naktīm, svecēm, asarām,
Un miglu, logiem aizvērtiem,
Un siena gubām vasarā...”


Nu dzej-nieks kļūst kā amēba,
Pliks pats, bez sava skeleta:
„Vairs tiešām rakstīt nav par ko?
Kā gan es pārdzīvošu to?”

Bet mūza durvīs pagriezās
Un viņam ģīmī iesmējās:
„Par gramofoniem runājot,
Sen laiks bij’ aizmēzt visus tos!”