Dzejnieks un Mūza (Fabula)

Pie durvīm zvanīja.
Tās vēris, aizelsos
un pats sev skaļā balsī iesaucos:
„Lai tīrā lapa tintē smērējas,
pie manis beidzot Mūza ieradās!”

Bet iekšā ielaidis,
tā vietā, lai nu rakstītu,
to gultā ievilku,
un difirambus lasīju!

Cik dievišķa gan bij’ šī radība,
Kam jūtas visu nakti spietoja,
Tā svētlaimīgās gaidās elsoja,
Līdz rīta ausma logā liesmoja.
Kā čūska viņa brīžiem locījās,
Man rokās rakstāmspalvā pārvērtās.
Līdz pilei pēdējai tā atdevās,
Lai kļūtu dzīva mīlas poēmās.
* * * *
Man nācās augu nakti kūleņot,
Kur sapņi,alkas, - vispār muļķības...
No ikdienišķām lietām atslēdzies,
Es nomodā tai biju nodevies.
* * * *
Ir morāli šeit saprast vienkārši,
Kad liecies gultā - darīšanas aizmirsti.