Saulrietā

Kaut kur aiz varavīksnēm
un aiz zvaigznēm
pēc daudziem gadu simtiem, tūkstošiem,
varbūt pa jokam,
bet varbūt pa īstam
mēs atkal satiksimies vēl vienreiz.

Sen aizmirsuši būsim
sejas vaibstus,
un mūsu valoda būs aizmirsusies sen,
vien atcerēsies dvēseles,
kas bezgalīgas,
tām atkal kopā salieties būs lemts.

Vai kļūsim tauriņi,
kas pļavā ziedus meklē,
vai balti ēdelveisi, kādi Alpos zied -
tur tālumā
mēs sāksim jaunu dzīvi,
ar mīlestību, kura nekad nepāries...

Kāpēc tas nevarēja būt
tepat virs zemes,
šai dzīvē, kura dāvināta mums?
Jau lēnām nodziest
kvēlojošie rieti,
vien jāņtārpiņi spīd, kā jautājums.