Pēcziema

Samīcīts baltais ziemas palags,
atkal visapkārt,
iemērkušas pelēkās debesis,
vīd peļķes,
asfalta melnās strīpas
tukšajos pagalmos,
kur stundām var malkot
savvaļā palaisto mitrumu,
bet var arī bezmērķīgi klīst
starp tumšajiem namiem
ar izdzisušām logu acīm,
kas mūžīgi atvērtas
mēmajai apkārtnei,
un no ļaudīm tukšajām ielām,
līdzīgām bālām rokām,
kas bezspēcīgi nolaidušas
pilsētu uz zemes.