nu lai

gar debesu lodžiju
strīpiņā prīmulas zied
kāds ar ūdeni nāk
un sāk viņām garām liet
pats slēpdamies smejas
pārdesmit gadus atpakaļ
pēc dažiem mēnešiem jūlijs
un bērni atkal pagalmā būs
pēc lietus
samirkušas drēbes tur žūs
nu lai
man nav dusmu
vien piesardzīgs skatiens
caur šļakatām sejā
nu lai taču līst
varbūt prīmulas veldzi reiz gūs...