Nakts kūst

Nakts kūst
kā agra pavasara ledus,
uz galda glāzē
dzirkstī sarkanvīns.
Tev pieskaros
un ļauju lai tu jūti
kā pāri krūtīm mana roka slīd.
Un aiztrauc pāri mums
aiz viļņa vilnis,
lai uzlidotu pusnakts debesīs,
kur izšķīst tūkstoš zvaigžņu miriādēs,
lai dzistu, kad aiz loga smaidīs rīts.
Mēs noreibuši
griežamies kā tauriņdejā,
nakts kūst,
kā ledus sārtā šardonē.
Drīz paši izšķīdīsim miriādēs...
Nakts kūst -
un reizē arī abi mēs.