Atspulgi

Kā milzu amēbas, plūstoši mainīgām sejām
Tur, tirkīza dzidrumā, mielojas gubu avis.
Diez, kas gan tās gana? – tā prātoju dziļi lejā,
Kad amorfā ainava manā spogulī atviz.

Vai redzat, debesu gani!
Vienmēr tas ir ar mani,
Dzimstot saņēmu,
Bieži pulēju,
Turu pret pasauli plašo.

Caur manu pilsētu tūkstošiem ceļu aužas,
Tāds neredzams tīkls, ko ļaudis cits citam vij.
Palaikam kāds tuvojas, vārdi glāsaini glaužas,
Un manā spogulī skatienu putnus tie mij.

Tur katrs redz acis savas,
Bet manis tai attēlā nava.
Ļaudīm patikt,
Ar visiem satikt...
Dzīvoju aizspogulijā.

Man bail no tās dienas, kad būšu tik stipra un droša,
Ka reflektēt spēšu ne to, ko citi grib tvert,
Kad pacelšos pāri, tik skaista un uzvaroša,
Un likšu pasaulei manējos zaķēnus ķert.

Es lūdzu: Tu, kas, man dzimstot, spoguli devi,
Dod spēku to beidzot pavērst pašai pret sevi.