Skumja noskaņa nezināmā stepē

Džungaja klusajās stepēs
Kāds Ahmeds sadrūmis klīst,
To nepriecē Uzi pie sāniem,
Kad agrīnā gaisma jau svīst.
Ir duncis kļuvis par trulu
Lai rīkles griesztu, kas smej,
Un piedevām gribas tā m...,
Ka krampji rauj bārdaino seju.

Visapkārt tam lauki ar mīnām,
Ik solis var pēdējais kļūt.
Redz nāvi tas nejauki smīnot
Un vēlas tas Eiropā būt.
Tur sievietes baltas kā kazas,
Tām krūtis atsegtas redz,
Še apkārt zied magones mazas
Kas smiltis ar zaļumu sedz.

Ak Eiropa tālā, bet skaistā
Pie tevis es došos, turp skreju.
Un opiju nesīšu maisos,
Lai vērstu to prieka lejā.
Sper soli Ahmeds aiz soļa
Tad piepeši uzlido gaisā,
Visapkārt aizšaujas oļi,
Bet zemē- tur atveras plaisa...