* * *

Varbūt es kļūšu debesjums,
Kas jūrai pārlīst pāri.
No apvāršņa tad uztaisīšu
Debesmājas spāri.
No mākoņiem es virves siešu,
Ar kurām varavīksni liekšu.
Pa veco Piena ceļu skriešu,
Cik tālu vien tas stiepjas.
Man zvaigžņu pilni mati
Un zvaigzne esmu pati.
Bet eņģeļu koros
Es vēl tā īsti neiederos.
Man saka, ar laiku tas pāries
Reiz viss vienā punktā kad saies.
Tad pilnība būšot nu sniegta,
Bet mani vēl baida tā vieta,
Kur niecībā saiet viss Visums
No cilvēces paliek viens plankums.
Bet gan jau būs labi,
Katrā vietā sev kaut ko tu meklēt vari…