Dzejolis par zobārstu

Izrauj manu sāpošo zobu
Un uzkar sev kaklā, ja vēlies
Es brīnīšos ilgi par robu
No kurienes mutē tāds cēlies

Es brīnīšos ilgi par ziemu
No kurienes tā atnākusi
Peld mākoņi zemi pār ciemu
Nesot domas uz migas pusi

Iet gadi, un atstāj vien robus
Gan atmiņu šūnās, gan mutē
Kurš pateiks tos izdzertos krogus
Kurā pazīst to brāli, kas stutē

Smīn zobārsts ņirdzīgu smīnu
Ar zobu virteni kaklā
Un stāsta, ka tā ir ar vīnu
Kurš garšu kā latus krāj makā

Bez zobiem tu, brāl, esi prātīgs
Ar atmiņu kā Holandes siers
To pudeli, taupi ko gādīgs
Mēs izdzersim sausu, un miers

Tur pustumsā aizsoļo zobārsts
Drīz ciematā iestāsies nakts
Tāds, lūk, ir pasaules formāts
Un sāpoši zobi ir fakts