Atklāsme akmenī

Tas pelēkais akmens bluķis,
Tas klintsgabals, kas dus kartupeļu vagā,
Tam vakaros dažreiz blakus sēdu
Un domāju par dzīvi, kas rit, nodabā savā.

Bet vakar piepeši sajutu sāpi bargu,
Caur pirkstiem, plaukstu,caur roku, caur sirdi
Un piecēlos kājās samulsis
Ar dvēselē dziļi ierautu - akmens atskabargu:

Jo akmens pateica man, ka sāpes nebeigsies
Tās ilgšot mūžību vienu un vēl trīs dienas.
Par to, ka esam, par to, ka būsim un paliksim,
Aiz pašu rokām celtās mūžības beigu sienas.