Kāpēc gan?

Ikvienam lauciniekam avots ir avots,
mežs ir mežs
un gaiss ir gaiss.
Bet es, pilsētas nomocītais,
redzu avotā
tūkstošiem kristāla asariņas,
kas salējušās vienā simfonijā.
Mežs man rādās
kā bezgalīgu, neatrisinātu
krustvārdu mīklu valstība,
bet gaiss – kā bīstama narkotika,
jo no tā aizraujas elpa un iestājas tāds reibums,
ka gribas šo stāvokli saglabāt
līdz mūža galam.
Tad kāpēc gan es nedzīvoju laukos?
Laikam jau baidos ieraudzīt
avotā – avotu,
mežā – mežu
un gaisā – gaisu...