Ir maijs

Gaismas un ēnas spēle uz taciņas
it kā sasaucas ar pavasara debesīm,
kas pārpildītas ar ceriņu aromātu
un es, ar pirmo lakstīgalu paķēris lapu trīsas,
bez atskatīšanās diebju turp,
kur drīz atplauks ūdensrozes,
kur mākoņu sāls nokaisa krasta līniju ar atvadu skumjām,
bet gaismas un ēnas spēle ņirbošajos viļņos
sasaucas ar debesīm, kas iziet no krastiem;
kur lapu trīsas spēlē menuetu uz maija gaisa stīgām
un apvāršņa līnija, nesteidzīgas viļņu čalas pavadīta
pāriet dzīves līnijā;
kur lejup lidojošā vēja uzpeldošajā ēnā
atliek vien pārtapt par tādu kā ķeceri,
kurš pielūdz maija saulrietu,
zaudēdams savu ēnu līdz ar aizslīdošo saules staru,
un savākt saujā silto lietu - bezrūpīgā vēsuma dzintarainās lāses,
kā dzejas rindas,
kas veltītas pirmajai pretimnācējai...