Mani absolūtā meklējumi, un kā tie beidzās

Pēc absolūtiem lielumiem es eju
Tos meklēju gan pilsētā, gan laukos
Jau prozu pārskatījis es un dzeju
Un neatrodu to pat vīna traukos

Vai absolūtais paslēpies ir zvaigznēs
Vai skaitļotāja procesorā mājo
Vai ķešā slēpjot gaismas – tumsas grieznes
Pa Piena ceļu mīkstās čībās kājo

Teic praktiķi, ka mehānismu zarnās
Tie redzējuši absolūtā pēdas
Vai teorētiķi, pārtapuši vārnās
To paglabājuši zem skaitļu grēdas

Bet veči sarkandegunainie zina
Ka absolūtais meklējams ir plauktos
Pie viskija un lēta angļu džina
Tas sapildīts ir caurspīdīgos traukos

Kāds dzejnieks apgalvo, ka skaidra lieta
Tas absolūts nav meklējams šai telpā
Tam torsionu laukos būda slieta
Un ceļu inspektors to bieži atrod elpā

Es nospļaujos, un eju pīpēt zāli
Šķiet, absolūto esmu saskatījis
Kā ēna pelēka tas nāk un zveļ ar vāli
-Sveiks, vecais, beidzot esi mani sazvanījis!