Mēness ieloka ēnā

Zem bezgalīgi tumšās debess
Mēs Mēness ielika ēnā,
Un es jūtu, kā Tavējās lūpas
Manējām tuvojas lēnām.

No saprāta paceļas domas,
Kūst naids un ikdienas pelni,
Virs galvām plūst eņģeļu dziesmas,
un balti kļūst krāteri melnie.

Tālumā kā kūstošas saplūst
Kāpās atstātās pēdas,
Un manī Tavi glāstošie vārdi
Dziedē visdziļākās rētas.

Nav nozīmes krāsām un tēlam,
Mūsu mīla pat kaila ir skaista.
Un tā mēs virzāmies lēnām
Bezgalīgā Mēness ieloka ēnā ...