Laiks

Pie mana loga lāsteka kūst.
Pa pilei, pa pilei vien.
Un, skatoties tajā, es jūtu,
Cik laiks ātri skrien.

Tā smilšu pilkstenis man liekas,
Kurā laika ir kļuvis tik maz.
Un apslēpti sevī es lūdzu,
Lai kaut uz mirkli tas apstājas.

Žēl - lāstekas nevar apgriezt,
Lai otrādi pilētu tās;
Un klusībā nākas vien paciest,
Ka pagātne neatkāpjas.

Es skatos, kā krēsla pār zemi klājas,
Bet lāses tik krīt un krīt ...
Žēl - laiks nekad neapstājas;
Maz jauna diena būs rīt!?

Tik maz laika dots katram no mums,
Lai izdzīvot paspētu to,
Bet tas vēl nav nobeigums -
Mums dzīve šī jānodzīvo.
Kaut arī aiz loga
Tik nemanot lāsteka kūst ...