Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Kad kājas līmē (Fabula)
Reiz muša savā muļķa prātiņā Uz salda mušpapīra nosēdās Un sāka savas māsas kaunināt, Kas tur no rīta pielipušas klāt. „Nu gan ir atradušās māsiņas! No agra rīta jau te barojas, Un mani nepasauc ne nogaršot, Kaut es tepat vien apkārt lidinos. No dusmām es gandrīz vai plīsīšu, Līdz ko tur košļājat es zināšu. Bet jūs tā pierijušās, ka pat neatraut, Pat mātei miesīgai jūs nesasaukt. Ko apklusāt? Vai tiešām jūtat kaunu, Ka varējāt pret māsu būt tik ļaunas? Bet tagad škic, lai varu atrast vietu, Kur savu snuķi varu likt es lietā!” Kad snuķis iedomāto medu skāra, Jau līmē bija iegrimušas kājas. Un taču pat kad pielipusi bija, Vēl nesaprata – ir uz mušpapīra...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|