Tur slēpjas kaut kas (Fabula)

Uz galda reiz satikās sniegbalta lapa
Un pieredzes bagātais spalvaskāts.
Vēl vizēja krāsaina tinte tam galvā,
Ar sevi tas bija tik apmierināts.

Bet lapā ne zīmes, tā pilnīgi balta.
Tad zināms, tur noteikti slēpjas kaut kas...
Un spalvaskāts, gluži kā jaunības kaislē,
To aplidot sāka bez apstājas.

„Mums smaidīja laime, ka tikāmies abi,
Es apdzejošu nu brīnumu šo.
Tā tinte būs rūgta un nepatīkama,
Bet rakstīšu maigi, tev apsolu to.”

Bet kamēr šie mīlējās, pelīte maza
Uz mirkli tiem klusiņām pielavījās.
„Ja virtuvē atstāts nekas nav uz galda,
Tad zināms, tur noteikti slēpjas kaut kas...”

Šī nadzīgi iemērca ķepiņas tintē
Un uztupās lapai to ķēpāt un ziest,
Tad šņakstinot apgrauza spalvaskātu
Un aizskrēja meklēt, kur paslēpies sviests.

„Nu tagad tu vienkārši sprungulis esi,
Ne rūpīgi pulētais spalvaskāts.”
Un pāršķīrās lapa uz neskarto pusi.
Tad zināms, tur noteikti slēpjas kaut kas...

„Lai ko arī saki, bet bija mums labi,
Kaut bieži tās baltās kļūst dzēšlapas,
Jo nav taču iespējams paredzēt visu.
Un tomēr, tur noteikti slēpjas kaut kas...”