Nedaudz par tītariem (Fabula)

Reiz tītars buldurēdams piepūtās un šņāca -
Nav fermā otra skaistāka un gudrāka!
Un sāka kritizēt un nonievāt tas citus,
Līdz sekste iekvēlojās zili-sarkana.

- Te visi neciešami, kur gan tādi rodas?!
To valodas man smalko dzirdi samaitā.
Ik rītus jāmostas no gaiļa skaļās dziesmas,
Un tad jau dumjās zosis nebeidz gāgināt.

Bet pīles! Pasarg dies’, tās arī labu labās!
Vien pēkšķina kā vecas tenku vāceles.
Un govis visu atgremo, ko dzirdējušas
No kazām, kuras bārdas izslējušas blēj.

Tai aitu aplokā ik dienas valda kņada.
Nu kad tie auni vienreiz pārstās badīties?!
Vien cūkas klusi, labsirdīgi norukšķina.
Nu labi, lai jau rukšķ, no tām vismaz ir miers.

* * *
Bet jūs no malas sevi dzirdējuši esat,
Kad lepni ļaujat savai daiļrunībai līt?
Ak vai, cik gan jūs būtu izbrīnīti,
Ja spētu apkārtējo domas izlasīt...