Ūpis un dzenis (Fabula)

Sen meža putnu vidū pazīstamais ūpis,
Nav iedomīgs un nesteidzīgi dzīvot mēdz.
Tas labāk noklusēs, ja viņam nepajautās,
Tik tiešām cienījams, pa gabalu to redz.

Vien raibais dzenis bija gluži citās domās:
- Nu kāda jēga tāda ūpja nodarbē?
Es te bez apstāšanās visu dienu kaļu,
Bet šis tik slinko, snauduļodams lapotnē!

Te pamodās šī trokšņa iztraucētais ūpis:
- Es medījumu gādāju nakts klusumā.
Un ja tu, tukšpauri, tik skaļi neknābātu,
Man arī dienā būtu diezgan darāmā.
* * *
Uz gudrinieku dzenis dikti noskaitās,
Un cirta, knāba... kamēr prātiņš sametās.
Bet ūpis snauda lapotnē un ausījās,
Tak ne jau dzeņa dullumā tas klausījās...