Ne pa jokam (Fabula)

Kāds sīciņais pļavas sienāzītis,
Par svaru un augumu aizmirsis,
Liels dzejnieks pats sevī reiz sajutās
Un citiem sāka dot pamācības.
Bet žagata, gluži kā skolotāja,
Šo lielībnieku drīz sarāja:
Te dzejā mums stingra kārtība
Ir sava vieta tev jāzina!
Un skaties, ja ceļā vēl trāpīsies,
Es tevi kā kurkuli aprīšu.
Kad sienāzis draudus šos izdzirda,
Par dzejnieku sevī viņš aizmirsa,
Jo saprata – te ir tik ciešs draugu loks,
No malas nav ieteicams padomus dot.

Ir kārtība, likumi, vērā to liec,
Ja pārkāpsi – zini, ka padzīts tiec.